Ģermānija

Gajs Kornēlijs Tacits

Gaja Kornēlija Tacita sarakstītā darba “Ģermānija” izdevums latviešu valodā ir viens no pirmajiem biedrības projektiem. Izdevumā izmantots Jāņa Endzelīna tulkojums no latīņu valodas.

Šim vēstures avotam pievērsām uzmanību tāpēc, ka tajā pirmo reizi minēti aisti jeb balti. Tacits sniedz gan baltu raksturojumu, gan ļauj tos aplūkot citu Eiropas tautu kontekstā. Papildu vērtību šim avota piešķir J. Endzelīna tulkojums, kurā pazīstamais valodnieks sniedz savu piedāvājumu virknei latīņu valodas terminu, kurus grūti atveidot latviešu valodā, tā radot savdabīgu valodas pieminekli.

Vēstures avotu labāk izprast palīdz valodnieces un folkloristes prof. Janīnas Kursītes-Pakules un vēsturnieka prof. Harija Tumana, kā arī Jāņa Endzelīna mazmazdēla Ingmara Zemzara komentāri.

Fragmenti no grāmatas

Gajs Kornēlijs Tacits: “Tad nu jau pa labi Svēbu jūŗa savā piekrastē apskalo aistiešu ciltis, kas paražās un izskatā nešķiŗas no svēbiem, valodā tuvākas britiem. Pielūdz tie dievu māti. Kā ticības zīmi nēsā kuiļu tēlus: tie ieroču vietā un kā aizsarglīdzeklis pret visu ko nodrošina dieves cienītājus arī ienaidnieku vidū. Reti ķeras pie dzelzs, vairāk – pie rungām. Ap labību un citiem augļiem pūlas ar lielāku pacietību , nekā no parastās ģermāņu nevīžības gaidāms. Bet arī jūŗu pārmeklē un vienīgie no visiem lasa dzītaru, ko paši sauc par „glēsu”, sēkļos un pašā krastā. Un – kā jau barbari – tie nav pētījuši, nei uzzinājuši, kāda tam daba vai kādā kārtā tas rodas; ilgi pat gulēja tas starp citiem jūŗas izmesliem, līdz mūsu greznība cēla to godā.”

Janīna Kursīt-Pakule: “Kuilis, mežacūka ir zemes, ne debesu dievības zoomorfiskā zīme, kas simbolizē, no vienas puses, spēku, pat agresivitāti, no otras puses, auglību, ražību. Pēc būtības ‘kuiļa tēli’, ko aisti, pēc Tacita ziņām, nēsāja, ir amuleti aizsargam.”

Harijs Tumans: “Stāstot romiešiem par ģermāņiem un pretnostatot barbaru krietnumu un nesamaitātību iepretī romiešu degradācijai, viņš ne tikai apraksta tautas, kuras apdraud impēriju, bet vienlaicīgi parāda cēloņus, kādēļ šie draudi ir tik nopietni. Tas būtu tāpat, ja šodien kāds eiropiešu vai amerikāņu rakstnieks savā darbā pretnostatītu rietumu postkristīgo civilizāciju islāma civilizācijai, raksturojot pirmo kā samaitātu materiālisma, masu kultūras, patērēšanas, dažādu netikumu un izvirtību perēkli, bet otru kā dievbijīgu un krietnu pasauli, kurā valda stabilas vērtības, kultūras tradīcijas un stingri tikumi. Tacita vēstījums darbā „Ģermānija” ir tieši par šādu divu kultūru sadursmi, no kurām viena ir stipra un varena, bet veca, nogurusi un netikumos iegrimusi, turpretī otra ir jauna un spēcīga, krietnuma pilna un bīstama.”