Una Bergmane: “Jūtu raizes par vēstures kā zinātnes nozares nākotni Latvijā”
Foto: no personīgā arhīva.
Saņemot balvu “Gada vēsturnieks Latvijā 2023”, esmu priecīga un pateicīga par mana darba novērtējumu.
Sirsnīgs paldies!
Tomēr jāsaka: prieks nav vienīgās emocijas, ko jūtu, šo balvu saņemot.
Pirmkārt, duālas sajūtas raisa fakts, ka esmu pirmā ārpus Latvijas strādājošā vēsturniece, kura saņem šo balvu. Tas, ka cilvēki Latvijā, kolēģi, mediji interesējas arī par ārpus Latvijas robežām veiktajiem ar Latviju saistītajiem pētījumiem ir apsveicami: Latvijas, Baltijas un plašāka mūsu reģiona vēsture tiek un tiks pētīta Eiropā un pasaulē. Tas ir labi un atbalstāmi, un mums visiem kopā ir jānodrošina pēc iespējas ciešāka sasaiste starp norisēm Latvijas un starptautiskajā pētniecības vidē, starp akadēmisko zinātni un plašāku sabiedrību.
Vienlaikus jāatzīmē, ka pirms diviem gadiem iznākušais Andreja Plakana darbs “The Reluctant Exiles: Latvians in the West after World War II” (“Nelabprātīgie trimdinieki: latvieši Rietumos pēc Otrā pasaules kara”; Brill Schoningh) Latvijā palika teju nepamanīts. Tāpat ceru, ka kādreiz par gada vēsturnieku Latvijā kļūs arī kāds ārzemēs strādājošs kolēģis vai kolēģe, kuri nav no šīs zemes cēlušies, bet pēta Latvijas un mūsu reģiona vēsturi. Kevins O’Konors (Kevin O’Connor), kura grāmatu “The House of Hemp and Butter: A History of Old Riga” (“Kaņepju un sviesta nams: Vecrīgas vēsture”) 2018. gadā izdeva Kornela universitātes izdevniecība, manuprāt, būtu labs šīs balvas kandidāts.
Tāpat gribu uzsvērt, ka 2023. gadā angļu valodā ir izdota ne tikai mana grāmata “Politics of Uncertainty. The United States, the Baltic Question, and the Collapse of the Soviet Union” (“Nenoteiktības politika: ASV, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums”; Oxford University Press), bet publicēts arī mana kolēģa Gustava Strengas fundamentālais pētījums “Remembering the Dead: Collective Memory and Commemoration in Late Medieval Livonia” (“Mirušo piemiņa: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā”; Brepols Pub).
Ceru, ka mūsu grāmatas tiks tulkotas un lasītas arī Latvijā, jo katrs savā veidā esam centušies izgaismot nozīmīgus Latvijas pagātnes aspektus.
Vienlaikus es jūtu raizes par vēstures kā zinātnes nozares nākotni Latvijā.
Pagājušajā gadā mana kolēģe Ineta Lipša no gada vēsturnieka titula atteicās, norādot, ka nevēlas “turpināt uzturēt to ilūziju, ka Latvijas politiķi nodrošina valsts finansējumu, lai vēsturnieki strādātu, pētot Latvijas pagātni.” Šādu ilūziju nevēlos uzturēt arī es: tā kā studēju un strādāju ārpus Latvijas, tad ir tikai normāli, ka neesmu nedz pieteikusies pētniecības finansējumam Latvijā, nedz arī tādu saņēmusi.
Taču man šķiet būtiski uzdot jautājumu: vai maniem Latvijā strādājošajiem starptautisko attiecību vēsturē ieinteresētajiem kolēģiem būtu iespējams veikt pētījumu, kurš prasa vairāku gadu ilgu darbu ārzemju arhīvos? Un vēl: vai ko tādu varētu veikt Latvijā studējošie vēstures doktoranti? Vai viņiem ir pieejams finansējums, lai nodarbotos ar pilna laika pētniecību? Vai viņiem ir iespēja nodarboties ar pētniecību arhīvos ārpus Latvijas? Vai studējot doktorantūrā Latvijā ir iespējams uzrakstīt doktora darbu, uz kura pamata veidotu manuskriptu vēlētos publicēt kāda no lielajām Eiropas un ASV akadēmiskajām izdevniecībām?
Tas, ko es zinu un dzirdu par situāciju vēstures nozarē Latvijā, liek skaidri saprast, ka atbilde uz šiem jautājumiem ir “nē”.
Nē, nav finansējuma, nē, jaunajiem pētniekiem nav pieejami apstākļi ne tikai starptautiski atpazīstamu, bet arī lokāli nozīmīgu pētījumu veikšanai.
Ja būtiski pētījumi tomēr top, tad tas pārsvarā notiek pateicoties cilvēku pašaizliedzībai, nevis sakārtotai darba videi un pienācīgam ilgtermiņa finansējumam.
Kopumā gribētu uzsvērt: tas, ka Latvijas un Baltijas vēsture tiek un tiks pētīta ārpus Latvijas ir labi un apsveicami. Man prieks, ka šo pētījumu augļi interesē vēsturniekus un plašāku sabiedrību Latvijā. Taču mēs nedrīkstam nonākt līdz situācijai, kur kvalitatīva Latvijas vēstures pētniecība notiek tikai ārpus Latvijas.
Es no sirds aicinu sabiedrību un lēmumu pieņēmējus vēlreiz iepazīties ar Latvijas vēstures 2023. gada kongresa rezolūciju, kas ietver ļoti konkrētus ierosinājumus nozares stiprināšanai.
Un vēlreiz – paldies par augsto novērtējumu!
Gada vēsturnieks 2023 – UNA BERGMANE
Par Gada vēsturnieku Latvijā 2023 ir kļuvusi vēstures un politikas pētniece Una Bergmane. Balvas ieguvēja tika noskaidrota sabiedriskā aptaujā, kuru organizē Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība jau trīspadsmito gadu.
Šī ir pirmā reize, kad par balvas saņēmēju ir izvēlēta vēsturniece, kas savu zinātnisko karjeru ir izveidojusi ārpus Latvijas. Una Bergmane pēc studijām Latvijas Universitātē ieguva doktora grādu vēsturē Parīzes Politisko studiju institūtā (Sciences Po Paris), ir nodarbojusies ar pētījumiem Jeila Universitātē, bijusi pētniece un pasniedzēja Kornela Universitātē un Londonas Ekonomikas augstskolā. Šobrīd Una ir Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā, kas ir viens no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem.
Vēsturniece savā darbā ir pievērsusies Aukstā kara beigām un PSRS sabrukuma laika pētījumiem. Pērn Oksfordas Universitātes izdevniecībā iznāca pirmā Unas Bergmanes grāmata “Politics of Uncertainty. The United States, the Baltic Question, and the Collapse of the Soviet Union” (“Nenoteiktības politika: ASV, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums”).
“Grāmata ir par trīsstūrveida attiecībām, kādas izveidojās 1980. gadu beigās starp Baltijas valstu neatkarības kustībām, Maskavu un Vašingtonu,” stāsta tās autore. Pētījums balstīts līdz šim nepublicētos ārvalstu arhīvu materiālos un intervijās ar tā laika politiķiem, diplomātiem, sniedzot unikālu ieskatu, kādu lomu Baltijas valstu neatkarības jautājums spēlēja ASV un Padomju Savienības attiecībās PSRS sabrukuma priekšvakarā.
“Esmu priecīga un pateicīga par mana darba novērtējumu. Vienlaikus es jūtu raizes par vēstures kā zinātnes nozares nākotni Latvijā,” saņemot balvu, uzsvēra Una Bergmane. “Pagājušajā gadā mana kolēģe Ineta Lipša no gada vēsturnieka titula atteicās, norādot, ka nevēlas “turpināt uzturēt to ilūziju, ka Latvijas politiķi nodrošina valsts finansējumu, lai vēsturnieki strādātu, pētot Latvijas pagātni”. Šādu ilūziju nevēlos uzturēt arī es. Tā kā studēju un strādāju ārpus Latvijas, neesmu nedz pieteikusies pētniecības finansējumam Latvijā, nedz arī tādu saņēmusi. Taču man šķiet būtiski uzdot jautājumus:
Vai maniem Latvijā strādājošajiem starptautisko attiecību vēsturē ieinteresētajiem kolēģiem būtu iespējams veikt pētījumu, kurš prasa vairāku gadu ilgu darbu ārzemju arhīvos?
Vai ko tādu varētu veikt Latvijā studējošie vēstures doktoranti?
Vai viņiem ir pieejams finansējums, lai nodarbotos ar pilna laika pētniecību?
Vai viņiem ir iespēja nodarboties ar pētniecību arhīvos ārpus Latvijas?
Vai studējot doktorantūrā Latvijā ir iespējams uzrakstīt doktora darbu, uz kura pamata veidotu manuskriptu vēlētos publicēt kāda no lielajām Eiropas un ASV akadēmiskajām izdevniecībām?”
“Tas, ko es zinu un dzirdu par situāciju vēstures nozarē Latvijā, liek skaidri saprast, ka atbilde uz šiem jautājumiem ir “nē””, rezumē Una Bergmane. Viņa norāda: “Tas, ka Latvijas un Baltijas vēsture tiek un tiks pētīta ārpus Latvijas ir labi un apsveicami. Man prieks, ka šo pētījumu augļi interesē vēsturniekus un plašāku sabiedrību arī Latvijā. Taču mēs nedrīkstam nonākt līdz situācijai, kur kvalitatīva Latvijas vēstures pētniecība notiek tikai ārpus Latvijas.”
Unas Bergmanes paziņojuma pilns teksts ir pieejams šeit.
Foto: Reinis Riekstiņš.
Par balvu
Aptaujas un balvas “Gada vēsturnieks Latvijā” mērķis ir popularizēt vēsturi un pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas vēsturnieku devumam iepriekšējā gadā.
Laika gaitā šī aptauja ir kļuvusi par tradīciju, kas ļāvusi vienkāršā un efektīvā veidā iepazīstināt plašāku sabiedrību ar spilgtiem vēsturnieka aroda pārstāvjiem un viņu darbu. Līdz šim Gada vēsturnieka godu ieguvuši desmit izcili zinātnieki, vēstures pētnieki.
Par Gada vēsturnieku 2022. un 2021. gadā aptaujā tika izvēlēta Ineta Lipša (no atkārtotas nominācijas vēsturniece atteicās, publiskojot paziņojumu par traģisko situāciju vēstures zinātnē Latvijā). 2020. gadā par Gada vēsturnieku kļuva Andrejs Gusačenko, savukārt 2019. gadā atkārtoti – prof. Ēriks Jēkabsons (pirmo reizi – 2012. gadā), 2018. gadā Dr. hist. Uldis Neiburgs, 2017. gadā arheoloģe Elīna Guščika, 2016. gadā asoc. prof. Jānis Taurēns, 2015. gadā prof. Harijs Tumans, 2014. gadā Dr. hist. Gustavs Strenga, 2013. gadā prof. Aivars Stranga. Par pirmo gada vēsturnieku Latvijā 2011. gadā kļuva Dr. hist. Kaspars Zellis.
Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība ir dibināta 2007. gada 8. martā. Biedrības mērķi ir atbalstīt un popularizēt vēstures pētniecību un vēsturnieku interešu pārstāvniecība sabiedrībā.
Sākusies aptauja Gada vēsturnieks 2023
Laika gaitā šī aptauja ir kļuvusi par tradīciju, kas ļāvusi vienkāršā un efektīvā veidā iepazīstināt plašāku sabiedrību ar spilgtiem mūsu aroda pārstāvjiem un viņu darbu. Līdz šim Gada vēsturnieka godu ieguvuši desmit izcili zinātnieki, vēstures pētnieki.
Nominācijas Gada vēsturnieks piešķiršana vienmēr piesaistījusi sabiedrības interesi, tāpēc tā ir laba iespēja pievērst uzmanību ne tikai vēsturniekiem, nozīmīgiem pētījumiem un interesantām tēmām Latvijas vēsturē, bet arī aktualizēt problēmas, kuras steidzami jārisina, lai novērstu ieilgušo krīzi nozarē.
Pagājušais gads bija pagrieziena punkts nominācijai Gada vēsturnieks. Vēsturnieces Inetas Lipšas lēmums atteikties no nominācijas izraisīja plašu rezonansi. Daudziem tas bija pārsteigums, ka Latvijā nemaz nenotiek pētījumi virknē mūsu nācijas identitātei un pat valsts drošībai būtiskos jautājumos.
Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība ir pārliecināta, ka pieaugošā sabiedrības, politikas veidotāju un mediju pārstāvju interese ir jāizmanto, lai diskusija par aktualitātēm vēstures nozarē nenorimtu. Nominācija Gada vēsturnieks ir viens no veidiem, kā izcelt pozitīvo. Tāpēc aicinām visus nozares pārstāvjus un vēstures interesentus piedalīties!
Ir vērts veltīt nedaudz laika un atskatīties uz paveikto. Domājot par aizvadīto 2023. gadu vēstures nozarē, aicinām atcerēties, kādi nozīmīgi pētījumi, monogrāfijas, izstādes, TV vai radio raidījumi, tajā skaitā starptautiska mēroga darbi ir tapuši par Latvijas vēsturi, lai paplašinātu mūsu zināšanas un redzesloku par pagātnes notikumiem un to ietekmi uz mūsdienām.
Jūsu viedoklis ir svarīgs, lai atskats uz pagājušo gadu vēstures nozarē būtu pilnīgāks, viedokļiem bagātāks un interesantāks.
Aptauja ilgs līdz 26. februārim.
Aptaujā drīkst balsot arī par Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības biedriem.
Aptaujas Gada vēsturnieks 2023 rezultāti tiks paziņoti 8. martā.
Līdz vēstures kongresam palicis mazāk nekā mēnesis!
15. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks “Latvijas vēstures kongress 2023”. Šobrīd turpinās reģistrācija klātienes dalībai Kongresā. Mēs priecājamies par lielo atsaucību un jau pieteikušos dalībnieku daudzveidību. Kongresa dalībnieku vidū būs vēstures pētnieki un augstskolu pasniedzēji, skolotāji, muzeju un arhīvu darbinieki, studenti, žurnālisti un politiķi.
Šajā laikā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība ir aktīvi darbojusies, lai turpinātu sarunas par vēstures nozares problēmām. 8. septembrī tikāmies ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, lai pārrunātu vēstures izglītības un pētniecības jautājumus. 4. oktobrī biedrības pārstāvji piedalījās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, kas bija veltīta sociālo un humanitāro zinātņu attīstībai. Liela uzmanība šajā sēdē bija veltīta jaunajai valsts pētījumu programmai “20.–21. gadsimta vēstures pētniecība un cilvēkkapitāla ataudze”. 18. oktobrī biedrības pārstāvji tikās ar Kultūras ministrijas vadību, lai pārrunātu valsts politiku publiskajā vēsturē un potenciālu vēstures nozares izveidošanu Valsts kultūrkapitāla fondā.
Priecājamies, ka ar vēstures nozari saistītie jautājumi atrodas arī sabiedrības uzmanības lokā. Aktuāli ir dokumentārā mantojuma jautājumi (Dokumentārais mantojums. Iespējas pētniecībai un riski. LV portāls, 19.10.23.), jaunā valsts pētījumu programma vēsturē (Jaunais valsts pasūtījums vēsturē – starp “bada spēlēm” un cerībām. LV portāls, 29.09.23.) un vēstures mācību priekšmeta atgriešanās vidusskolu programmās (Vēsturi no nākamā mācību gada tomēr varētu mācīt kā atsevišķu priekšmetu. LSM, 11.10.23.)
Par visiem šiem jautājumiem runāsim arī Kongresa paneļdiskusijās.
Vēlamies atbildēt arī uz vairākiem dažkārt uzdotiem jautājumiem saistībā ar Kongresa norisi:
Kāpēc Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība organizē Latvijas vēstures kongresu?
Biedrība organizē Kongresu, lai turpinātu publisku diskusiju par Latvijas vēstures zinātnes, izglītības un atmiņas institūciju stāvokli un attīstības perspektīvām. Mūs interesē vēstures nozares turpmākā attīstība un sarunā par to vēlamies iesaistīt visus, kuri Latvijā darbojas pagātnes pētniecībā, vēstures popularizēšanā un izglītībā. Esam uz Kongresu aicinājuši arī vēstures politikas veidotājus – politiķus un ierēdņus. Kongresā runāsim gan par problēmām, kā, piemēram, zinātnes finansējuma trūkumu un ar vēsturi saistīto augstākās izglītības institūciju reformām, gan iespējamajiem to risinājumiem.
Kurš var piedalīties kongresā?
Kongresā var piedalīties ikviens cilvēks, kurš ir saistīts ar vēstures nozari vai vēstures politiku Latvijā: vēstures skolotāji, studenti, augstskolu pasniedzēji, pētnieki, arhīvu, muzeju un bibliotēku darbinieki, žurnālisti, uzņēmēji, nevalstisko organizāciju pārstāvji, politiķi un ierēdņi.
Kāpēc kongresu neorganizējam kopīgi ar vēstures pētniecības un izglītības institūcijām?
Latvijas vēstures kongress tiek organizēts, sekojot sabiedriskai iniciatīvai kā atvērts pasākums, un to nav ierosinājušas institūcijas vai kādas slēptas intereses. Kongresa organizēšanas laikā esam sadarbojušies ar citām nevalstiskajām organizācijām: Latvijas Muzeju biedrību, Latvijas Arhīvistu biedrību, Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrību. Šis nebūs atskaitīšanās kongress, kurā zinātnieki stāsta par savu nepietiekami finansēto projektu īstenošanu. Mēs vēlamies runāt par problēmām nozarē un darīt to atvērti, ļaujot konstruktīvi un argumentēti izteikties visiem, kas to vēlas – visām iesaistītajām pusēm, tai skaitā vēstures politikas veidotājiem. Kongress ir tikai kopīgas sarunas sākums.
Kāpēc Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība vāc ziedojumus Latvijas vēstures kongresam?
Biedrība ir sabiedriska organizācija, kura savu darbību nodrošina ar biedru naudu un ziedojumiem. Visi kongresa norises nodrošināšanai veiktie ziedojumi tiks izmantoti ar Kongresa organizēšanu saistīto izdevumu segšanai: telpu īrei, kafijas pauzēm, tiešraižu nodrošināšanai un citām izmaksām. Kongresa organizatori atlīdzību par dalību kongresā nesaņem. Esam atvērti sadarbībai ar institūcijām, organizācijām un uzņēmumiem. Kongresa norisi atbalsta Latvijas Nacionālā bibliotēka un viesnīca “Pullman”, piedāvājot izdevīgus nosacījumus telpu īrei un attālāk dzīvojošo paneļdiskusiju dalībnieku izmitināšanai. Latvijas Nacionālais arhīvs izrādīja iniciatīvu līdzdarboties, finansējot vienu no Kongresa kafijas pauzēm. Biedrība ir iesniegusi projektu arī Valsts kultūrkapitāla fondā, lai iegūtu līdzekļus paneļdiskusiju dalībnieku honorāriem un interneta tiešraides nodrošināšanai.
Paldies visiem atbalstītājiem, sadarbības partneriem un ziedotājiem!
Grāmatas "Čekas šofera atmiņas" atvēršanas svētki Stūra mājā
Piektdien, 27. oktobrī, plkst. 16.00 Stūra mājā notiks grāmatas “Čekas šofera atmiņas” atvēršanas svētki.
Grāmata ir jaunākais Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības izdevums, kurā apkopotas no Valmieras apriņķa nākušā Kārļa Ceipes (1910–1993) – komjaunieša, čekas šofera, padomju kaujinieka, galvenā cenzora un mūža nogalē Atmodas kustības atbalstītāja – atmiņas.
Piedalīties laipni aicināti visi interesenti.
Pasākuma programmā:
16.00 Andris Tihomirovs. Par biedrību un grāmatas tapšanu
16.05 Gundars Ceipe. Atmiņas par vectēvu Kārli Ceipi
16.20 Jānis Šiliņš. Romantiskais komunisms un Kārļa Ceipes mīlestības vēstules no Centrālcietuma
16.40 Indulis Zālīte. Ko nestāsta memuāri
17.00 Pasākuma neformālā daļa. Kafija
Pasākuma laikā būs iespējams iegādāties grāmatu.
Par izdevumu
Pētnieku rīcībā ir maz padomju režīma vidējā un augstākā līmeņa darbinieku atmiņu. Vēl retāka ir iespēja uzzināt konkrētās rīcības motīvus, pārdzīvojumus un vēlāko refleksiju par notikušo. Tādējādi šīs atmiņas sniedz retu iespēju ielūkoties 20. gadsimta traģiskajās norisēs Latvijā no cita, lielākajai daļai lasītāju neierasta skatījuma.
Grāmatas zinātniskais redaktors, vēsturnieks Jānis Šiliņš: “Kārļa Ceipes atmiņas ir unikāls vēstures avots. Tajā atklājas informācija par vairākiem Latvijai un latviešu tautai nozīmīgiem 20. gadsimta vēstures notikumiem, kuru aculiecinieks un tiešs dalībnieks ir bijis šo atmiņu autors. Tāpat mēs varam izsekot radikālām izmaiņām personas uzskatos gadu desmitu griezumā un pat iejusties sen pagājuša laikmeta ikdienas noskaņā.”
“Vectētiņš bija komunists–ideālists, un te arī slēpjas viņa dzīvesstāsta unikalitāte, jo šādi personīgi atmiņu stāsti par pagrīdi, Otro pasaules karu un pēckara reālijām no “sarkanās” puses ir lasāmi gaužām reti,” izdevuma komentārā raksta Kārļa Ceipes mazdēls Dr. hist. Gundars Ceipe.
Atmodas laika politiķis Andrejs Panteļejevs: “Mēs šajā darbā it kā paskatāmies uz pirmskara Latvijas dzīvi no citas puses – no skatu punkta, no kura neesam raduši uz to skatīties – no dusmīgas opozīcijas un neapmierinātības puses. Un tāpēc esam spiesti paviesoties Centrālcietumā, saskarties ar valsts slepenpolicijas nemaz ne tik tīrajām spēlēm un varas intrigām.”
Pats šīs grāmatas galvenais varonis K. Ceipe dzīves nogalē, 1992. gadā, rakstīja: “Neticu krievu demokrātijai! [..] Nespēju ticēt nekādai Krievijas demokratizācijai, bet uzskatu to kā tuvāko un bīstamāko ienaidnieku, pret kuru agresīviem tīkojumiem un provokācijām mums jābūt vienmēr modriem. Nedrīkstam pieļaut mūsu tautas naidīgu šķelšanos, ko naidnieks izmantos savu tumšo nodomu labā.”
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.Biedrība pārrunā situāciju vēstures nozarē ar Valsts prezidentu Rinkēviču
Tikšanās laikā biedrība izklāstīja savu redzējumu par situāciju Latvijas vēstures zinātnē un
komunikācijā, pašreizējiem praktiskajiem šķēršļiem un iespējamiem
uzlabojumiem, lai šeit varētu attīstīties starptautiska līmeņa akadēmiskās pētniecības vide.
Sarunā Valsts prezidents pauda atbalstu nepieciešamībai rast finansiālu atbalstu Latvijas vēstures pētniecībai, kā arī akcentēja vēstures izglītības skolās nozīmi.
"Neskatoties uz apstākli, ka šobrīd Latvijas skolās vēstures priekšmetu apgūst pēc izglītības standarta, kas tika izveidots projekta “Skola 2030” ietvaros, uzskatu, ka vēstures apguvei skolu izglītības programmā ir jābūt kā atsevišķam mācību priekšmetam. Tas ir īpaši būtiski šobrīd, tostarp ģeopolitiskās situācijas un informatīvās telpas kontekstā. Pilnvērtīga vēstures priekšmeta apguve skolās veicina arī mūsu nacionālās kultūras saglabāšanu un Latvijas iedzīvotāju izglītošanu. Šo jautājumu vēlreiz aktualizēšu ar izglītības un zinātnes ministri," tikšanās laikā sacīja Edgars Rinkēvičs.
Foto autors: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja.
Piešķirts finansējums pētījumu programmai "20.–21.gadsimta vēstures pētniecība un cilvēkkapitāla ataudze"
Esam gandarīti, ka vēsturnieku kopiena ir tikusi sadzirdēta un 2023. gada 14. jūlijā Ministru kabinets izdeva rīkojumu īstenot valsts pētījumu programmu “20.–21.gadsimta vēstures pētniecība un cilvēkkapitāla ataudze”, tai atvēlot 1 800 000 eiro no 2023. līdz 2026. gadam.
Tas ir liels pirmais solis akadēmiskas mūsdienu vēstures izpētes veicināšanas virzienā.
Vienlaikus, kā norādījusi biedrība atklātajā vēstulē, papildu finansējums ir tikai viens no priekšnosacījumiem, lai Latvijā varētu sākt attīstīt akadēmisku vēstures izpēti. Ilgstošs finansējuma trūkums un sistēmiskas problēmas ir bijuši cēloņi noplicinātai vēstures izpētes akadēmiskajai videi, kuru raksturo ne tikai finanšu, bet arī profesionālu cilvēkresursu, kā arī skaidras politikas un redzējuma neesamība, ko nav iespējams atrisināt vienas pētniecības programmas ietvaros dažu gadu laikā.
Biedrība tiekas ar Valsts prezidentu Egilu Levitu
Šī gada 20. jūnijā vēsturnieki – Kārlis Sils, Gustavs Strenga, Ineta Lipša, Jānis Šiliņš, Kaspars Zellis un Toms Ķikuts – Rīgas pilī tikās ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, lai pārrunātu situāciju vēstures zinātnē Latvijā un iespējamos risinājumus.
Valsts prezidents atzinīgi novērtēja vēsturnieku atklātajā vēstulē sniegtos priekšlikumus vēstures pētniecības stiprināšanai un uzsvēra, ka vēstures pētniecībai un zinātnei kopumā jāsaņem pietiekošs valsts finansējums.
Valsts prezidents pauda atbalstu priekšlikumam, ka valsts pētījumu programmā ir jāiedibina atsevišķa, pastāvīga Latvijas vēstures apakšprogramma, kam valsts budžetā tiktu atvēlēts ikgadējs finansējums. Šai vēstures pētniecības programmai jāaptver visi Latvijas vēstures periodi – viduslaiki, jaunie laiki un modernā vēsture.
“Vēstures zinātne ir svarīga Latvijas valsts konstitucionālajai identitātei, sabiedrības demokrātiskai un nacionālai pašizpratnei un valsts stratēģiskajai komunikācijai,” norādīja E. Levits.
Sarunas dalībnieki uzsvēra, ka pašreizējais princips – faktiski atbalstīt tikai pētniecisko grupu komandu projektus – neizmanto visu Latvijas zinātnes potenciālu. Paralēli ir jānodrošina arī individuālo grantu finansēšana jauno zinātnieku izaugsmes veicināšanai, kā arī iespēja piesaistīt zinātniskos asistentus, ja tādi nepieciešami atsevišķiem izpētes projektiem.
Vienlaikus Valsts prezidents piekrita, ka ir jāatceļ eksakto zinātņu vērtēšanas kritēriju piemērošana sociālo un humanitāro zinātņu pētniecības projektiem. Šie kritēriji sociālajām un humanitārajām zinātnēm nav piemēroti un kavē šo zinātņu attīstību. Šīm zinātnēm jāizstrādā atsevišķi, tām piemēroti vērtēšanas kritēriji.
Valsts prezidents uzsvēra: “Vēstures zinātnes un plašāk – humanitāro un sociālo zinātņu finansēšanas līmenis vēl joprojām ir nožēlojami zems. Tas ir nepieņemami, jo tieši šīs zinātnes pēta un palīdz izprast Latvijas kā nacionālas un demokrātiskas valsts būtību.”
Valsts prezidents uzskata, ka valstij ir nepieciešama konsolidēta zinātnes politika. Tās trūkums, pēc E. Levita domām, kavē Latvijas ilgtermiņa attīstību. Zinātnes politika ir jāizstrādā valdībai un jānodod apspriešanai Saeimai un sabiedrībai.
Tāpat Valsts prezidents uzsvēra, ka kopējais finansējums zinātnei un inovācijām ir pārāk mazs, lai nozīmīgi uzlabotu Latvijas konkurētspēju.
Valsts prezidents atzīmēja, zinātnes attīstība, bez kuras nav iespējama Latvijas izaugsme, visu viņa prezidentūras laiku ir bijusi viena no viņa prioritātēm. Ir izdevies panākt, ka valdība beidzot ir nolēmusi četros gados dubultot zinātnes un pētniecības daļu nacionālajā kopproduktā no 0,7 % pašlaik līdz 1,5 %. Tomēr arī pēc četriem gadiem tas sasniegs tikai pusi no Eiropas vidējā rādītāja. Tādēļ, lai nodrošinātu Latvijas ilgtspējīgu attīstību, zinātnes finansējums ir ievērojami jāpalielina, lai kaut kad šīs desmitgades beigās sasniegtu Eiropas vidējo rādītāju.
Tāpat Valsts prezidents norādīja, ka arvien mērķtiecīgāk jāiesaista mūsu zinātnieki starptautiskajā apritē, vienlaikus stiprinot ārvalstu zinātnisko ekspertu interesi par darbu Latvijā.
Paziņojums medijiem par situāciju vēstures zinātnē un risinājumiem
Nerimstošas diskusijas publiskajā telpā par dažādiem pagātnes interpretācijas jautājumiem liecina, ka vēsturei ir liela nozīme sabiedriskajos procesos. Tās lomu īpaši spilgti izgaismojusi arī ģeopolitiskā situācija, – jau vairāku gadus esam liecinieki, kā autoritārs režīms Krievijā, prasmīgi manipulējot ar vēstures notikumu interpretāciju, ir radījis viendabīgu un seklu pagātnes redzējumu, auglīgu augsni sašķeltai sabiedrībai un nekritiskam agresijas, kara attaisnojumam arī ārpus tās robežām, tai skaitā Latvijā.
Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc vēstures vārds arvien vairāk tiek locīts arī Latvijas augstāko amatpersonu komunikācijā ar sabiedrību, atgādinot par pagātnes notikumiem, kas veido mūsu valsts vērtību kodolu. Vēsture kalpo kā komunikācijas instruments, lai skaidrotu šodienu.
Taču vēsture nav tikai tas, ko mums stāsta ģimenē, skolā un ko pieminam valsts svētkos vai strīdīgās piemiņas dienās. Vēsture nesākās un nebeidzās 20. gadsimtā.
Uz šī fona ēnā paliek patiesais situācijas novērtējums un, proti, – vēstures zinātne Latvijā ir uz iznīcības robežas, jo mūsu zinātnes finansēšanas sistēma nespēj nodrošināt sistemātisku un pastāvīgu pagātnes akadēmisku izpēti, kura būtu kvalitatīva un iegūtu arī starptautisku ievērību.
Šīs nespējas galvenais cēlonis ir nepietiekams finansējums. Latvijā šobrīd nav nevienas valsts pētījumu programmas, kas nodrošinātu finansējumu vēstures pētījumiem. Izpētei ir gadījuma raksturs, jo tā atkarīga no veiksmes īstermiņa projektu konkursos, sacenšoties ar citu nozaru projektiem, bet fundamentāli pētījumi par būtiskām tēmām, tai skaitā par Latvijas okupācijas režīma dažādām izpausmēm, joprojām nenotiek.
Atklātā vēstulē, ko parakstījušas 118 personas – profesionāli vēsturnieki (tai skaitā 47 zinātņu doktori), citi ar nozari saistīti profesionāļi – bibliotēku, muzeju un arhīvu darbinieki, kā arī LU Vēstures un filozofijas fakultātes studenti –, tiek piedāvāts septiņu punktu plāns, kā uzlabot esošo situāciju vēstures zinātnē.
Jāuzsver, ka papildu finansējums ir tikai viens no risinājumiem, lai Latvijā varētu attīstīties akadēmiska vēstures izpēte.
Plašāka informācija: Atklātā vēstule par situācijas uzlabošanu vēstures zinātnē
Atklātā vēstule par situācijas uzlabošanu vēstures zinātnē
2023. gada 5. aprīlī
Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijai
Latvijas Republikas Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai
Latvijas Zinātnes padomei
ATKLĀTĀ VĒSTULE
Par situācijas uzlabošanu vēstures zinātnē
Vēstures zinātne Latvijā atrodas kritiskā situācijā, jo mūsu zinātnes finansēšanas sistēma nespēj nodrošināt sistemātisku un pastāvīgu pagātnes akadēmisku izpēti. Šīs nespējas galvenais cēlonis ir nepietiekams finansējums. Latvijā šobrīd nav nevienas valsts pētījumu programmas, kas nodrošinātu finansējumu tieši vēstures pētījumiem. Izpētei ir gadījuma raksturs, jo tā atkarīga no veiksmes īstermiņa projektu konkursos, bet fundamentāli pētījumi par būtiskām tēmām joprojām nenotiek. Cita starpā tas samazina nozares speciālistu iespējas piedalīties starptautisko un nacionālo pētniecības grantu konkursos. Trūcīgais finansējums un tā nepastāvība veicina profesionāļu aizplūšanu no zinātnes.
Konstruktīvam esošās situācijas risinājumam piedāvājam 7 punktu plānu:
1) Atcelt eksakto zinātņu vērtēšanas kritēriju piemērošanu humanitārajām zinātnēm pētniecības projektu konkursos un noteikt humanitārajām zinātnēm atbilstošus vērtēšanas kritērijus.
2) Nodibināt Valsts pētījumu programmā (VPP) atsevišķu Latvijas vēstures apakšprogrammu, kurai valsts budžetā ir atvēlēts ikgadējs finansējums.
3) VPP projektu konkursam ir jāaptver visi Latvijas vēstures periodi – viduslaiki, jaunie laiki un modernā vēsture.
4) Paralēli esošajam principam – atbalstīt tikai pētniecisko grupu komandu projektus, Latvijas vēstures apakšprogrammā jānodrošina arī individuālo grantu finansēšana ar iespēju piesaistīt zinātniskos asistentus, ja tādi ir nepieciešami specifiskiem izpētes projektiem.
5) Projekta ilgums nedrīkst būt mehāniski noteikts, kā tas bijis līdz šim – 3 gadi visiem projektiem –, neņemot vērā to specifiku un būtību. Tā vietā projekta ilgumam jābūt sasaistītam ar pētnieka karjeras pozīciju (doktorants, pēcdoktorants, jaunais zinātnieks, pētnieks, vadošais pētnieks), projektā paredzēto rezultātu (atsevišķs raksts, grāmatas nodaļa, rakstu sērija vai monogrāfija) un pētījuma specifiku.
6) Nodrošināt iespēju pētniekam strādāt vienā projektā pilnu slodzi, saņemot par to atbilstošu atalgojumu un sociālās garantijas.
7) Projektu konkursiem ir jābūt atvērtiem arī pētniekiem no citām valstīm, tādējādi veicinot starptautisku pētniecisko tīklu veidošanos Latvijas vēstures izpētē.
Esam pārliecināti, ka šo punktu izpilde veicinās vēstures kā zinātnes attīstību Latvijā, veidos dziļāku izpratni un interesi par Latvijas vēsturi sabiedrībā.
Vēstuli parakstīja:
Ineta Lipša, Dr. hist.
Kaspars Zellis, Dr. hist.
Jānis Šiliņš, Dr. hist.
Gustavs Strenga, PhD
Kārlis Sils, Mg. hist.
Valda Kļava, Dr. hist.
Gvido Straube, Dr.hist.
Aivars Stranga, Dr. habil. hist.
Ilgvars Butulis, Dr. hist.
Ilgvars Misāns, Dr. hist.
Vita Zelče, Dr. hist.
Ēriks Jēkabsons, Dr. hist
Andris Levāns, Dr. hist.
Una Bergmane, PhD
Armands Vijups, Dr. hist.
Mārtiņš Mintaurs, Dr. hist.
Anita Čerpinska, Dr. hist.
Līga Lapa, Dr. hist.
Valters Ščerbinskis, Dr. hist.
Kārlis Dambītis, Dr.hist.
Guntis Zemītis, Dr.hist.
Daina Bleiere, Dr. hist.
Toms Ķikuts, Dr. hist.
Vladislavs Volkovs, Dr.sc.soc.
Elvīra Šimfa, Dr. phil.
Inese Runce, Dr. hist.
Ieva Pīgozne, Dr. art.
Māra Kiope, Dr. phil.
Maija Pozemkovska, Dr. med.
Ilze Boldāne-Zeļenkova, Dr. hist.
Eva Eihmane, Dr. hist.
Jānis Taurēns, Dr. hist.
Metjū Kots, DPhil
Mārīte Jakovļeva, Dr. hist
Ilze Jermacāne, Dr. hist.
Klāvs Zariņš, PhD
Irēna Saleniece, Dr. hist.
Gints Apals, Dr. hist.
Argita Daudze, Dr. hist.
Anete Karlsone, Dr. hist.
Tālis Pumpuriņš, Dr. hist.
Ainārs Lerhis, Dr. hist.
Ingrīda Līga Virse, Dr. hist.
Gints Zelmenis, Dr. hist.
Vija Stikāne, Dr. hist.
Janis Keruss, Dr. hist.
Maija Grizāne, PhD
Maruta Pranka, Dr. sc. soc.
Andris Tihomirovs, Mg. hist.
Edīte Brikmane, Mg. hist.
Aiga Bērziņa-Kite, Mg. hist
Ginta Ieva Bikše, Mg. hist.
Maija Krūmiņa, Mg. hist.
Madara Eversone, Mg. philol.
Edgars Sims, Mg. hist.
Toms Zariņš, Mg. hist., Dr. hist. cand.
Karīna Horsta, Mg. art.
Juris Šleiers, Mg. phil.
Marina Solovjova, Mg. hist.
Jānis Tomaševskis, Mg. hist.
Inta Krūmiņa, Mg. hum, Mg. soc.
Edvards Seliška, Mg. hist.
Tatjana Bogdanoviča, Mg. hist.
Ginta Elksne, Mg. sc. hum., Mg. sc. soc.
Guntis Vāveris, Mg. hist, Mg. oec, Dr. hist. cand.
Una Bērente, Mg. hist.
Kristaps Pildiņš, Mg. hist.
Rūdolfs Rubenis, Mg. hist.
Lolita Tomsone, MA
Roberts Ķipurs, Mg. hist.
Barba Ekmane, Mg. hist.
Milana Drugoveiko, Mg. hist.
Inese Dreimane, Mg. hist.
Viesturs Rasnacis, Mg. hist.
Zigmārs Turčinskis, Mg. hist.
Edgars Engīzers, Mg. hist.
Viola Ozoliņa, Mg. phil.
Anita Meinarte, Mg. hist.
Eva Vijupe, Mg. hist.
Inna Gīle. Mg. hist.
Baiba Dumpe, Mg. hist., MA
Ineta Didrihsone-Tomaševska, Mg. hist.
Imants Cīrulis, Mg. phil
Rūta Brusbārde, Mg. hist.
Iļja Ļenskis, Bc. hist.
Laura Kļaviņa, Bc. hist.
Megija Alksne, Bc. hist.
Andris Gailis, Bc. hist.
Kristaps Gržibovskis, students
Deniss Matīss Lapuriņš, students
Zane Jadčenko, studente
Ilana Pārstrauta, studente
Dāvids Pavlovs, students
Kārlis Verners Baumanis, students
Annija Krovalka, studente
Samanta Elīna Andersone, studente
Innokentijs Vitjugovs, students
Aleksandra Kaija, studente
Daniels Rubenis, students
Kristīne Rjabova, studente
Žaklīna Ruško, studente
Krišs Dzenītis, students
Gundega Dziedātāja, studente
Egīls Kļuss, students
Sintija Kapteine, studente
Oļesja Beketova, studente
Daniela Rihtere, studente
Kristiāns Ķikuts, students
Artis Papirtis, students
Kajs Zuters, students
Elīna Bogdanova, students
Marks Kalvāns, Bc. hist.
Saigits Jevstigņejevs, students
Ance Skuja, studente
Rūdolfs Sniedze, students
Elza Māzere, studente
Druvis Strods, students
Dāgs Fjodorovs, students
"Es atsakos!" – vēsturnieces Inetas Lipšas paziņojums par nomināciju "Gada vēsturnieks" un viedoklis par situāciju Latvijas vēstures zinātnē
Es atsakos.
Jo – metaforās runājot – ir kritis pēdējais piliens.
Vārdu sakot, manuprāt, tāpat kā vēsturiskās spēlfilmas un seriālus, dažādus raidījumus un populāros rakstus par vēsturi, arī šo nomināciju “Gada vēsturnieks” cilvēki parasti uztver kā tādu apliecinājumu, ka vēstures izpētē, citējot klasiķi, “mēs ejam stāvus gaisā”. Galu galā vēsturnieku konsultantu atrast var, kaut kādus vecus rakstu galus par tēmām atrast var utt. Bet tam, ka “atrast var” ir iluzors sakars ar vēstures zinātni.
Es nevēlos izlikties, ka Latvijas valstī ar vēstures zinātni viss ir kārtībā; es nevēlos turpināt uzturēt to ilūziju, ka Latvijas politiķi nodrošina valsts finansējumu, lai vēsturnieki strādātu, pētot Latvijas pagātni.
Parasti balsotāji redzējuši izdotās grāmatas. Man tās pagājušajā gadā bija divas – “Latvijas Bankas vēsture, 1922–1940” un “Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture, 1922–1934”. Ne viena, ne otra nav tapušas, pateicoties lieliskajam – pēdiņās – finansējumam, ko deputāti un ministri ir atvēlējuši – precīzāk būtu teikt: noskauduši – Latvijas vēsturei un kopumā – humanitārajām zinātnēm Latvijā.
Vēstures izpēte drīzāk nenotiek, kā notiek. Bet ilūziju par to, ka vēstures izpēte notiek, uztur politiķu organizētās publiskās diskusijas, kurās piedalās arī vēsturnieki un runā par jebkuru tēmu, ko politiķi piedāvājuši. Visi diskusiju dalībnieki parasti apliecina: jā, jā, mums vajag pētījumus par okupācijas laiku 20. gadsimtā, mums vajag par iepriekšējiem gadsimtiem. Tā dedzīgā gaisotne it kā paredz, ka kaut kur otrajā plānā vēsturnieki katru darbadienu to vagu dzen uz priekšu – katrs savā laika periodā, katrs savā tēmā utt., kā tam normāli vajadzētu notikt. Bet – Latvijas valstī tā otrā plāna vienkārši nav! Karalis ir kails! Saeimas un valdības un ministriju jeb nozaru administratori Latvijas valstī ir izveidojuši tādu zinātnes sistēmu, ka tā neapmaksā zinātnieku ikdienas darbu ne viduslaiku vēstures, ne agro jauno laiku vēstures, ne jauno laiku vēstures, ne 20. gadsimta vēstures izpētē!
Es teiktu pat vairāk –
līdzšinējās un tagadējās Saeimas, valdības un nozaru administratori apzināti iznīcina vēstures zinātni Latvijā. Jo – kā citādi vērtēt faktu, ka Latvijas Zinātnes padomes administrētajā pēdējā zinātnisko projektu konkursā finansējumu izpētei piešķīra tikai 7% no iesniegto projektu skaita?! Tas turpinās jau gadiem. Un – ko tas nozīmē dzīvē? Piemēram, to, ka Latvijas vēstures institūtā pēdējos gados ir atlaista virkne vēsturnieku! Ja kādam šķiet, ka mēs ikdienā uz priekšu dzenam pagātnes izpētes vagu viduslaikos, agrajos jaunajos laikos, jaunajos laikos un jaunākajos laikos, respektīvi, pētām pagātni no brīža, kad šeit parādījās rakstītie vēstures avoti, līdz valsts atjaunošanai 1991. gadā, tad – ziniet, ka nekas tāds nenotiek!
Nupat, beidzot institūts 20. gadsimta Latvijas vēstures 3. un 4. sējumu; no 1944. līdz 1964. gadam – 20 gadus pēc otrā sējuma, kuru izdeva 2003. gadā! Vai mums būtu vajadzīgs 5. sējums par laiku no 1965. gada līdz 1985. gadam un līdz 20. gadsimta beigām? Man vajag! Vai vēsturnieki strādā, lai to izpētītu un uzrakstītu? Nē!
Latvijas politiķu rīcība liecina, ka Latvijas valsti viņi uzskata par nabagmāju, kas – lai tā nesabruktu pavisam – nedrīkst atvēlēt regulāru finansējumu, kas nepieciešams fundamentāliem pētījumiem. Proti, tādiem pētījumiem, kuriem vajag daudz vairāk nekā trīs gadus un vajag pilnas slodzes atdevi.
Nominācija ir devusi man iespēju publiski aicināt nošķirt ilūziju no īstenības – nošķirt vēstures komunikāciju no vēstures zinātnes.
Kā saka, esmu to izmantojusi.
Ineta Lipša
